Vai kokapstrādes ražošanas nozarē vēl ir brīvas nišas?

Vairāk nekā 50% Latvijas teritorijas klāj meži, tāpēc mežu nozare un kokrūpniecība vienmēr ir bijušas vienas no nozīmīgākajām tautsaimniecības nozarēm. Pēc ekonomiskās krīzes, kas spēcīgi ietekmēja šo nozari, attīstības un izaugsmes tempi ir bijuši ļoti strauji. Esošās ražotnes papilināja ražošanas jaudas un produkcijas daudzveidību, kā arī tirgū ienāca arvien jauni spēlētāji. 2016. gadā nozarē darbojās jau ap 1 500 kokapstrādes uzņēmumi, kas nodarbināja vairāk kā 33 000 dažāda līmeņa darbiniekus. Eksporta pieprasījums pēc dažāda veida kokmateriāliem, kā arī koksnes produktiem, kas gatavoti patēriņam, konstanti pieaug. Nozare kopumā attīstās, bet vai tajā vēl ir vietas jauniem spēlētājiem un vai tajā ir brīvas nišas?

Kaut arī nozare kopumā attīstās, pieprasījums pēc atsevišķu ražotāju produkcijas ir ļoti nevienmērīgs, bez tam, eksporta pieprasījums (minicreditos rapidos) aug lēnāk nekā ražotāju skaita pieaugums. Pārsvarā lielie ražotāji aizņem visu eksporta tirgu, kā arī pēc to produkcijas ir lielāks pieprasījums vietējā tirgū. Ja nozarē ienāk vēl kāds mazs spēlētājs, tas nereti ātri vien tik izstumts. Ja jaunais ražotājs nespēj piedāvāt kaut ko oriģinālu un nebijušu, tas nevar konkurēt ar lielajiem kokapstrādes uzņēmumiem, kam ir vairāku gadu darba pieredze un citas konkurences priekšrocības. Tas nozīmē, ka jaunas vietas šajā nozarē ir tikai tiem, kas vara atrast brīvas nišas, ražojot unikālus produktus, kādus nepiedāvā neviens cits, vismaz konkrētajā reģionā.

Ja runājam par brīvajām nišām Latvijā, tad jāskatās uz kokapstrādi ar augstu pievienoto vērtību. Pašlaik visa kokapstrādes nozare ir sadalīta trīs sektoros. Aptuveni 33% no nozares aizņem mežsaimniecība, 60% kokapstrāde, koka pārstrāde un papīra ražošana, bet tikai aptuveni 6% aizņem mēbeļu ražošana. Tātad, tieši mēbeļu ražošana ir visperspektīvākā apakš nozare. Jāsaka gan, ka tā ir arī viskomplicētākā un tai ir vajadzīgi vislielākie ieguldījumi, tomēr šeit ir iespējams atrast vietu, kur augt un darboties.

Tā kā kopumā Eiropā un visā pasaulē mēbeļu ražošana ir visai attīstīta, uz eksporta tirgiem cerēt ir grūti, ja vien netiek atrasta īpaša ražošanas pieeja vai cita konkurences priekšrocība. Viena no garantētajām priekšrocībām jau ir kvalitāte, jo Latvijas koksne ir ļoti kvalitatīva un tās labās īpašības tiek augstu vērtētas visā pasaulē, taču jāprot arī no šīs koksnes saražot kaut ko īpašu. Vien no piemēriem, ir darbošanās eko produktu segmentā vai dizaina preču segmentā. Tad nav nepieciešams uzreiz nodrošināt lielus ražošanas apjomus, tā vietā, ir iespējams izcelties ar kvalitāti un estētiskajām vērtībām, kas mūsdienās tiek augstu vērtētas.

Kopumā jāsaka, ka kokapstrādes nozare pašlaik ir visai aizpildīta. Ražotāju netrūkst un, par spīti pieprasījuma pieaugumam, visiem ražotājiem savu produkciju realizēt neizdodas. Tas gan nenozīmē, ka brīvu nišu un vietu nozarē vairs nav. Tās ir, tikai jāprot virzīt savu produktu tirgū un jāpiedāvā kaut kas oriģināls, lai ražotne sēju izcelties uz pārējo uzņēmumu fona.

Šī mājas lapa piedāvā šo rakstu izvērstākā versijā.

Perspektīvākās rūpniecības nozares Latvijā

Pastāv diezgan populārs uzskats, ka Latvijā netiek ražotas preces ar augstu pievienoto vērtību, līdz ar to rūpniecības nozares kopumā nav perspektīvas. Kaut gan ekonomika tiešām vairāk tiek balstīta uz pakalpojumu sektoru, nav taisnība, ka Latvijā nekas netiek ražots. Ir daudzas ļoti perspektīvas apstrādes rūpniecības nozares, kas pēdējo gadu laikā ir strauji augušas un kurām ir potenciāls augt un attīstīties arī turpmāk. Kuras tad ir Latvijā perspektīvākās apstrādes rūpniecības nozares un kas to ietekmē?

Pārtikas un dzērienu rūpniecība pašlaik sastāda gandrīz ceturto daļu no kopējās apstrādes rūpniecības nozares. Protams, tas vien vēl nenorāda uz šīs produktu grupas izaugsmes iespējām. Tiesa, lielākā daļa pārtikas produktu tiek ražoti vietējam tirgum un netiek eksportēti. Arī daudzas no lielākajām Latvijas ražotnēm ir pārpirkuši ārvalstu investori, līdz ar to, varētu šķist, ka šajā sektorā vērojama vien strauja lejupslīde, taču viss nav tik drūmi. Tieši pretēji – Latvijā pārtikas rūpniecībā ir vieta izaugsmei. Uzņēmējdarbības analītiķi norāda uz to, ka īpaši perspektīvs ir eko produktu sektors, kas pašlaik arī ļoti strauji aug. Tāpat ir iespējams paplašināt produktu klāstu, ņemot piemēru no importa produktiem, kas Latvijā vēl ražoti netiek. Latvijā resursi pārtikas rūpniecībai netrūkst, ir tikai jāatrod kāda brīva niša vai arī konkurētspējas priekšrocības.

Kokrūpniecība ir otra lielākā apstrādes rūpniecības nozare, kas sastāda gandrīz 22% no kopējās apstrādes rūpniecības izlaides. Latvijā ir neskaitāmi daudz kokrūpniecības uzņēmumu, taču pēdējos laikos ir vērojama īpaši pozitīva tendence augstvērtīgu produktu ražošanas apjomu palielinājumā. Ja iepriekš daudz vairāk bija tieši pirmatnējās kokapstrādes uzņēmumu, kas ražoja vien izejvielas tālākiem ražošanas procesiem, tad tagad arvien vairāk tiek ražoti patēriņa produkti, kas veido daudz lielāku pievienoto vērtību un līdz ar to arī devumu kopējā tautsaimniecībā. Ja runājam par nozares attīstības iespējām, tad tās ir ļoti plašas. Latvijā mežu kopējā platība veido 50% valsts teritorijas, turklāt Latvijas augsne ir piemērota ātraudzībai. Tātad dabas resursu Latvijā netrūkst. Arī kvalificēts darbaspēks šajā nozarē parasti ir pieejams. Vislabākais ir tas, ka ārvalstu tirgos ir ļoti liels pieprasījums pēc Latvijā ražotiem koksnes produktiem.

Apģērbu un tekstilizstrādājumu ražošana Latvijā nav tā lielākā nozare. Kopā tā aizņem aptuveni 4% no kopējās apstrādes rūpniecības un tirgū tādu izteiktu lielo spēlētāju jeb līderu nav. Ir daži uzņēmumi, kuru gada apgrozījums sasniedz 5 miljonus eiro un kuri savu produkciju eksportē, taču ļoti atpazīstamu latviešu apģērbu vai citu tekstilizstrādājumu zīmolu nav. Par spīti tam, nozare ir perspektīva. Latvijā ir pieejami gan dabas, gan darbaspēka resursi tekstilizstrādājumu ražošanai. To pierāda arī dažādu jauno dizaineru un apģērbu ražotāju veiksmes stāsti. Nozare kopumā visu laiku pamazām aug un attīstās.

Papīra un papīra izstrādājumu ražošana ir visai neliela nozare. Tā veido nedaudz mazāk kā 2% no kopējās apstrādes rūpniecības izlaides, tomēr nozare ir perspektīva. Kaut arī pēdējos gados tajā ir vērojams kritums un daudzi apgalvo, ka šīs nozares nozīmīgums arvien turpina kristies, tomēr pieaugot kopējai apstrādes rūpniecībai, pieaug arī nepieciešamība pēc papīra izstrādājumu ražošanas nozares produkcijas.

Kā panākt maksimālu ražošanas efektivitāti?

Kā zināms, visa veida ražošanas resursi ir ierobežoti. Ar šiem ierobežotajiem resursiem ražošanas uzņēmumam ir jāsēj ražot preces tā, lai to gala vērtība spētu nosegt ražošanas procesā radušās izmaksas un vēl veidotos pievienotā vērtība. Vienlaicīgi ir jādomā arī par to, lai preces gala cena būtu adekvāta cilvēku pirktspējai. Tātad, jo zemākas būs ražošanas izmaksas, jo konkurētspējīgāks būs ražotājs. Efektīvas ražošanas nodrošināšana ļaus ietaupīt līdzekļus, kurus uzņēmums vēlāk varēs ieguldīt, piemēram, darbinieku motivēšanā, savā izaugsmē, paplašināšanā utt., tomēr ražošanas efektivitāti celt nebūt nav viegli. Kā panākt lielāku ražošanas efektivitāti uzņēmumā un kādi ir tā galvenie ieguvumi?

Ražošanas uzņēmuma efektivitātes celšana nav īslaicīgs process, pēc kura uzņēmums pēkšņi uzsāks efektīvāk izmantot savus resursus. Tas ir nepārtraukts, mērķtiecīgs darbs, kas sākas ar vadības norādēm un izvirzītiem mērķiem un beidzas ar darbinieku domāšanas un attieksmes maiņu, kā arī efektīvāku resursu un tehnoloģiju pielietojumu. Ikvienā uzņēmumā iespējams atrast potenciālu uzlabojumiem, kas ievērojami samazinās prešu ražošanas izmaksas.

Prasti efektivitātes nodrošināšanai vispirms tiek optimizēta cilvēkresursu izmantošana. Tas attiecas ne vien uz ražošanu, bet tautsaimniecību kopumā. Tieši cilvēkresursi ir nereti ievērojami paaugstina preces ražošanas izmaksas. Ja ir iespējams panākt, ka cilvēki ražošanas uzņēmumā strādā efektīvāk, ir iespējams ievērojami samazināt preču ražošanas izmaksas. Uzņēmumu vadība nereti cenšas optimizēt cilvēkresursus uzliekot lielākas ražošanas jaudas un palielinot strādnieku slodzi, taču tā ir nepareiza taktika, jo tad zūd darbinieku motivācija un darba kultūra tieši kļūst zemāka, nevis augstāka. Neviens negribēs strādāt uzņēmumā, kur netiek nodrošināti pienācīgi darba apstākļi un nav iespēju atpūsties. Efektivitāti ir jānodrošina, lieki neapgrūtinot darbaspēku, proti, atrodot veidus, kā samazināt neefektīvo darbu. Tipisks piemērs ir 5s standarts, kas ļauj būtiski samazināt darbinieku veiktās kustības. Tā vietā, lai darbiniekiem būtu visu dienu jāsastaigā no viena ceha gala uz otru, lai veiktu savus tiešos darba pienākumus, ir jāizdomā efektīvs iekārtu izkārtojums, kas darbiniekam liks mazāk laika pavadīt staigājot apkārt un vairāk tieši veicot pienākumus, kas nodrošina preču saražošanu. Piemēru cilvēkresursu optimizācijai ir ļoti daudz, ir tikai jāveic efektivitātes audits darba vietā, lai saprastu, ko tieši vajadzētu darīt.

Tieši tāpat ir arī ar izejvielu izmantošanu. Ir jācenšas gūt maksimālais labums no ikkatras izmantotās izejvielas. Ražošanas procesos gandrīz vienmēr veidojas blakus produkti, kurus var efektīvi izmantot, taču daudzi ražotāji to nedara. Tāpat ir jācenšas pēc iespējas mazināt izejvielu zudumus ražošanas procesos. To paveikt parasti ir grūtāk, nekā optimizēt cilvēkresursus, jo par to vairāk tiek domāts jau sākotnēji, taču arī šeit parasti ir vietas uzlabojumiem. Nereti to ir iespējams paveikt ar tehnoloģiju ieviešu un dažādām inovācijām, kas ļauj izejvielas pārvērst gala produktā bez liekiem zudumiem.

Ir ļoti daudz uzņēmumu, mērķtiecīgi centušies palielināt ražošanas efektivitāti un tagad ir līderi ražotāju vidū. Šie ražotāji skaidri parāda, ka vieta uzlabojumiem ir vienmēr un gadu no gada strādājot pie efektivitātes uzlabošanas efektivitātes indekss un produktivitāte ievērojami pārsniedz vidējos rādītājus nozarē.

Kas ir ražošana un kas ietekmē tās iespējas?

Kaut gan mūsdienās visās attīstītajās valstīs lielāko daļu tautsaimniecības veido tieši pakalpojumu sektors, vairums ekonomistu piekrīt uzskatam, ka visa pamatā vienmēr ir bijusi un būs ražošana. Tieši ražošanas sektors ir tas, kurš rada reālas preces, veido lielāko daļu no ārējās tirdzniecības un rada pieprasījumu pēc pakalpojumiem. Ja nebūtu ražošanas, arī pakalpojumu sektora nebūtu, vai arī tas tiktu apgrūtināts, tāpēc daudz svarīgāk ir attīstīt tieši ražošanu, bet nereti tas netiek darīts, jo uzsākt ražošanu un iekļauties tirgū ir daudz sarežģītāk, nekā iekļauties pakalpojumu sektorā. Izpētīsim sīkāk, kas īsti ir ražošana un kas ietekmē ražošanas iespējas?

Pēc definīcijas, ražošana ir saimnieciska darbība, ar kuras palīdzību tiek investēti materiālie un nemateriālie resursi, ar mērķi iegūt materiālos un nemateriālos labumus, kas ir ar augstāku pievienoto vērtību nekā investētajiem resursiem. Vienkāršāk sakot, ražošanas mērķis ir no izejvielām un citiem resursiem radīt kaut ko vērtīgāku. Pēc definīcijas un skaidrojuma, varētu secināt, ka ražošana pēc savas būtības ir vienkārša un ražošanu attīstīt nav grūti. Ja vien ir pieejami vajadzīgie resursi, no tiem var tikt uzsākta ražošana, taču tā gluži nav. Visa pamatā ir jābūt konkurētspējīgai idejai un tikai pēc tam ir jāmeklē resursi.

Sākumā ir jābūt ražošanas motivācijai. Tas ir faktoru kopums, kas apliecina ražošanas nepieciešamību un iespējas izvirzīt sākotnēji uzstādītos mērķus. Tātad, pirms ražošanas uzsākšanas ir jāveic tirgus izpēte. Idejas autoram ir jāpārliecinās par to, ka viņa saražotais produkts tiks patērēts, citādi ražotājs cietīs zaudējumus, jo būs nevajadzīgi izlietojis resursus. Visu sarežģī arī fakts, ka ražošanas sektorā pastāv arī sīva konkurence. Tātad, ir iespējams ražot arī ļoti populārus produktus, pēc kuriem pieprasījums būs vienmēr, taču tad, nāksies konkurēt ar daudziem citiem ražotājiem. Tas nozīmē, ka iekļauties tirgū būs grūti gan ražojot labi zināmus produktus, gan arī ko pilnīgi jaunu (ja vien tas nav tiešām unikāls produkts, ko visi ļoti vēlas). Veicot tirgus izpēti ir jāmēģina pierādīt savas idejas ienesīgums ne vien ar teorētiskiem faktiem, bet arī teorijā balstītiem reāliem aprēķiniem.

Nākamās problēmas, uzsākot ražošanu, rodas ar resursu piesaisti. Pat tad, ja resursu iegāde un finanšu resursi, nav problēma, ir jāprot atrast un piesaistīt dabas resursus, citus kapitāla resursus un nemateriālos resursus. Ar materiālo resursu ieguvi parasti iet vieglāk, taču ne vienmēr izdodas piesaistīt cilvēkresursus, jo īpaši tad, ja izvēlēta kāda specifiska ražošanas nozare, kur vajadzīgs augsti kvalificēts darbaspēks. Darbaspēku, protams, ir iespējams piesaistīt ar konkurētspējīgu atalgojumu, tomēr tas atkal sadārdzina produkta ražošanas izmaksas.

Kopumā, lai uzsāktu ražošanu ir jābūt pieciem ražošanas faktoriem – zemai, darbam, kapitālam, uzņēmējspējām un informācijai. Nodrošināt šos piecus faktorus nebūt nav viegli, līdz ar to, ražošanas uzsākšana nav īpaši kārdinoša. Tas prasa ļoti daudz pūļu un, kā jau tika minēts, konkurences un grūtās tirgus un patērētāju vajadzību paredzamības dēļ, ražošana var nenest vēlamos augļus. Par spīti tam, ir daudz ražošanas uzņēmumu, kuriem ir izdevies izsisties un kuru ražotie produkti ienes tūkstošiem un pat miljoniem eiro lielu peļņu saviem īpašniekiem.